Liepājā kāda simtlatniece ir pieradinājusi divas vārnas. Abām jau ir doti vārdi un, lai arī cik vārnas nebūtu līdzīgas, tomēr Ernests un Andersons atšķiras – vienam apkakle ir strīpaina, bet otrs vienmēr lielīgi saceļ cekulu, kad dīžādamies, lēni un cēli nāk ikdienas brokastīs.
Viņiem abiem ir katram savs raksturs un rīts bez šīs satikšanās vairs nav iedomājams, atzina dāma.
Kundze, sauksim viņu par Emmu, stāsta, ka sapazinusies ar abiem vārnu kungiem nejauši, kamēr slaucījusi skvēru Liepājā, Pērkones ielas galā, kur vasarā ļoti daudzi atpūtnieki mēro ceļu uz pludmali. Sabiedriski noderīgo darbu un apkārtnes uzkopšanu nereti uztic tā dēvētajiem simtlatniekiem, kuri pagaidu darbu saņem Nodarbinātības valsta aģentūrā.
Lasi arī: Māris Gulbis: Latvietim jātiecas uz vidēji 8 bērnu uzaudzināšanu
Darbs svaigā gaisā, pie dabas un cilvēku burzmā bieži vien rit visu dienu, tādēļ līdzi vienmēr ir kaut kas ēdams. Kādu dienu kundze nolēma padalīties ar vārnām. Piedāvāja sviestmaizes gabaliņu. Protams, ka putni neatteicās. Droši vien viņi ir pieraduši, ka cilvēki tiem kaut ko pamet, taču īsta draudzība veidojas reti.
Tā pa kumosiņam vien Emma cienājusi ziņkārīgās un amizantās vārnas. Ir nācies klātienē novērot viņu komunikāciju – sieviete runā ar putniem, sauc vārdos, bet vārnas klausās, grozās apkārt, barojas tieši no rokas.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu par “dāvanām”, kuras liepājniece saņem no vārnām
